Novadnieks kurš izglāba Latviju
Literatūras un filozofijas darbi, ko gadsimtu gaitā sacerējušas lielās un slavenās tautas, apgalvo, ka par varoņiem kļūst vai nu pārcilvēki, vai kādas idejas fanātiķi, kas gatavojušies varoņdarbam gandrīz kopš bērnības. Tautām, kas skaita un pasaules slavas ziņā ir pieticīgākas, drīzāk piederīgs rakstnieka Brehta izteikums, ka nelaime tai tautai, kas spiesta varoņus radīt. Latviešu tautas vēsturē ierakstītie varonīgie ļaudis, ticiet vai ne, ir bijuši pavisam parasti cilvēki, kas gribējuši dzīvot vienkāršu dzīvi, un tikai liktenis iesviedis tos pārbaudījumu ugunīs, pēkšņi un viņiem negaidot liekot pieņemt vienīgo izvēli starp mūžību un kaunu. Latvieši nekad nav turējuši sevi par pārcilvēkiem un mūsu izcilākie ļaudis savu diženumu pierādījuši nevis satricinot pasauli, bet godīgi darot darbu un pildot pienākumu pat tur, kur citas tautas nobīstas. Šodien vēlreiz teiksim slavinājuma vārdus nepelnīti aizmirstam novadniekam, kas iespējams deva Latvijas valsts tapšanas labā lielāku artavu, nekā viens otrs augstu stāvošs komandieris.
Eduards Grantskalns piedzima 1893.gada 27.decembrī Lādes pagastā, mazturīgā kalpu ģimenē. Grūtie materiālie apstākļi piespieda viņu sākt gana gaitas un darba dzīvi pat agrāk, nekā bija pieņemts tajos bargajos laikos. Tas netraucēja viņam pabeigt pagasta skolu, iegūt stabilas pamata zināšanas, kas palīdzēja turpmākajos gados, un izaugt par krietnu un patstāvīgu cilvēku. 1914.gadā sākās Pirmais pasaules karš un oktobrī, pāris mēnešus agrāk par likumā paredzēto laiku, Eduards Grantskalns tika iesaukts Krievijas impērijas karadienestā, jeb, kā teica toreiz un pat vēl pārdesmit gadus vēlāk jau par iesaukumu neatkarības laika armijā, ''aizgāja krievos''. Viņa dienesta sākums bija veiksmīgāks nekā daudziem tautiešiem, ko iesauca tai pašā 1914.gadā un aizsūtīja uz Austrumprūsijas frontes lopkautuvi. Grantskalns nonāca Kauņas cietokšņa artilērijas dienestā, kas nozīmē, ka iesaukšanas komisijas priekšā viņš prata atstāt mācīties spējīga cilvēka iespaidu. Tas noteica viņa turpmākās gaitas, jo artilēristi, pirms simts gadiem armijas elite, bija iesaistīti kaujās no pietiekami droša attāluma, lai pietiekami bieži izdzīvotu pat pasaules karā. Cik var spriest, sākotnēji Grantskalnu apmācīja rīkoties ar cietokšņa artilēriju, taču 1915.gada decembrī milzu zaudējumus cietusī Krievijas armija sāka jaunu divīziju veidošanu un Grantskalns nonāca 111.artilērijas divizionā, kas ietilpa kājnieku divīzijā ar tādu pašu numuru. 111.divīzijas artilēristi bija apbruņoti ar šī kara nāvējošākajiem ieročiem - tā saucamajiem 76 milimetru ''trīscollīgajiem'' ātršāvējiem lielgabaliem, kuru uguns spēja apturēt gandrīz visus kājnieku uzbrukumus. Tikko izgatavotu ieroču trūkuma dēļ 111.divīzijas artilēristu rīcībā bija nevis uzlabotais trīscollīgā lielgabala 1902.gada modelis, bet iepriekšējais, daļēji eksperimentālais no 1900.gada, kam piemita krietni vairāk trūkumu. Kā šķiet, tieši sīkās tehniskās grūtības, ko nācās pārvarēt kaujas laukā, padarīja Grantskalnu par tik prasmīgu artilēristu.
111.divīzija karoja Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā. Šeit Grantskalns sagaidīja Krievijas impērijas sabrukumu un kādu laiku atradās Sarkanās armijas rindās tāpat kā viņa dienesta biedri, bieži vien bez piekrišanas un īpaša zvēresta. Tiklīdz ar pasaules kara noslēgumu izzuda frontes līnija, kas traucēja atgriezties Latvijā, viņš pārnāca dzimtajā pusē. Šeit 1919.gada 5.jūnijā viņu Limbažos ''Gelbes mobilizācijas'' ietvaros vēlreiz iesauca karadienestā. Jaunā Latvijas valsts atradās kritiskā situācijā un tuvojās Cēsu kaujas. Cik noprotams, 1919.gada vasarā Grantskalns nodarbojās ar vēlākā Vidzemes artilērijas pulka lielgabalu apkopšanu un mazāk pieredzējušo savas baterijas karavīru apmācību. Sekojot aizejošajam baltvācu karaspēkam, Grantskalns nonāca Rīgā. Mazāk kā gadu pastāvējušās republikas rīcībā visā Daugavas pagaidu aizsardzības līnijā no Jūrmalas līdz Dolei bija, pēc dažādiem avotiem, ne vairāk kā 16 - 20 lielgabalu. Tie, visticamāk, vairs nebija bijušās Krievijas armijas artilērijas ieroči, bet gan lielgabali, ko 1919.gada laikā no savu demobilizējamo armiju arsenāliem Latvijai nodeva Lielbritānija un, mazākā mērā, Francija. Vietējie artilēristi nebija mācījušies šos lielgabalus lietot, un bija nepieciešama profesionāla prasme, lai sāktu tos efektīvi izmantot jau pāris mēnešus pēc piegādes. Taču laiks negaidīja un jau 1919.gada oktobrī Latvijas tikko izveidotajai armijai nācās stāties pretī vāciešu un viņiem pakļautu pasaules klaidoņu bandai, ko mūsu radošie ļaudis turpina atainot ar nepamatotu izsmieklu.
1919.gada 8.oktobrī Jelgavā sapulcējušies mieru neatradušie Vācijas dienesta veiksmes karotāji, kas uzdeva par savu komandieri ākstu Bermontu - Avalovu, iebruka Rīgas piepilsētās. Daļa uzbrucēju patiešām bija nožēlojami pa Vāczemes kaktiem savākti dažādu tautību bezdarbnieki, taču viņu vidū atradās pietiekams skaits bijušo vācu frontes virsnieku un karavīru ar pasaulē labāko taktiskās cīņas pieredzi. Latviešu karaspēka pretuzbrukums Torņkalnā, ko sākotnēji mūsu valdība uzskatīja par veiksmīgu, tika apturēts un 9.oktobra vakarā, atrodoties uz panikas robežas, Latvijas karavīri steigā atkāpās pāri Daugavai. Bermontieši sekoja viņiem uz pēdām un steidzīgi izvietoja Daugavas kreisajā krastā vairākas ložmetēju un vismaz vienu artilērijas pozīciju. Tobrīd bijušie Vācijas karavīri bija zemes virsū izcilākie mazā kalibra artilēristi un ložmetējnieki, tikko nodarījuši miljoniem vīru zaudējumus savu pretinieku armijām. Ja viņiem tonakt izdotos izraisīt latviešu vidū paniku, grūti spriest, cik tālu mūsu karavīri atkāptos un varbūt pat pamestu Rīgu. Par to nav jāklusē un nav jākaunas. Pēkšņā panikā, atstājot postā savu dzimteni, ir bēguši dažu pasaules lielāko un stiprāko armiju vīri un šī vēsture zināma pietiekami labi, lai uzskaitītu piemērus. Tas, ka bermontieši paguva izvietot ugunspunktus pie Daugavas dažu stundu laikā, liecina - sakāves liktenis ar nezināmu nākotni visai latviešu tautai todien draudēja arī Daugavmalas krastos. Latvijas augstākās amatpersonas to labi apzinājās un jau pusdesmitos vakarā tai pašā 9.oktobrī steidzīgi izbrauca ar vilcienu uz Cēsīm, kas uz pāris dienām kļuva par pagaidu galvaspilsētu. Rīgas labā krasta daļā tika ieviests slikti organizēts karastāvoklis, kas noveda pie cilvēku upuriem. Latvijas vēsturē nopietnākais ''Tēvija briesmās'' moments iestājas naktī no devītā uz desmito oktobri.
Brīdī, kad latviešu karaspēks nekārtībā atkāpās no Pārdaugavas pār Daugavas tiltiem, Rīgā bija palicis tikai Kārlis Ulmanis un daži nedaudz apjukuši militārie komandieri, bet Vecrīgas dārgo veikalu ielās sākās laupīšanas, visu izšķīra apstākļu sakritība. Latviešu tautai paveicās, ka tās zvērinātie ienaidnieki, lai arī izcili karotāji, jau vismaz gadu bija dzīvojuši bez īstas disciplīnas un ar pūlēm darbojās vienā komandā. Disciplīnas trūkums vasarā ļāva sakaut vāciešus pie Limbažiem un bija par iemeslu, kādēļ 1919.gada 10.oktobrī viņi neienāca Rīgā un nesarīkoja vēl vienu 22.maija slaktiņu. Kā zināms no tautas gudrības, bez cinīša vezums tomēr negāžas un šai lomā pret savu gribu nonāca krietnais kareivis Eduards Grantskalns, kas godīgi pildīja dienestu Rīgā. Ciktāl varam spriest no pieticīgiem faktiem, naktī uz 10.oktobri, kad bermontieši jau sāka šaut uz Rīgas centru no Pārdaugavas puses, dižkareivis Grantskalns uzņēmās virsnieka pienākumus, pamudināja dienesta biedrus uzstādīt Daugavmalā, kā šķiet, pie dzelzceļa tilta, viņiem uzticēto ātršāvēju lielgabalu un atklāja pretuguni. Kara vēsturē labi zināms, ka arī artilēristiem gadās apgaismības brīži, kad viņi šauj precīzāk par mūsdienu datoru vadītajiem ieročiem. Tonakt Grantskalna lielgabals izšāva vismaz pārdesmit reižu. Par trāpīgumu ziņu nav, taču tolaik tika uzskatīts, ka šī lielgabala uguns rezultātā bija spiesti pārtraukt uguni vairāki ložmetēji un vismaz viens bermontiešu lielgabals. Citiem vārdiem, uzbrūkošā ienaidnieka rindās izcēlās apjukums un svešzemju algotņi, kam nebija patikas mirt, pārtrauca uzbrukumu Daugavas tiltu virzienā. Īsā laikā latviešu pusē atradās daži tikpat apķērīgi vīri kā Grantskalns, kuri organizēja labi zināmo ierakumu līniju gar Daugavmalu un bargi apspieda paniku un marodierismu Vecrīgā. 10.oktobrī Bermonts - Avalovs uz laiku apturēja karadarbību un piedāvāja melīgu pamieru. Rīga bija noturēta un kopā ar to noturētas Latvijas izredzes saglabāt neatkarību.
Tālāk lasītājs protams gribētu dzirdēt ko līdzīgu romānu nobeiguma rindām, kur varonis saņem no pateicīgās varas un tautas visas piedienīgās balvas. Diemžēl, notika ne gluži tā. Pēc nerakstītas tradīcijas, par tautas varoņiem nekļūst, šai amatā ieceļ ar augstu kungu piekrišanu. Nespēja izpatikt augstajiem un varenajiem laikam jau bija viens liels citādi izcilā dižkareivja Grantskalna trūkums. Par dižāko Daugavmalas artilēristu oficiālā vēsture ''iecēla'' Grantskalna komandieri kapteini Dannenbergu, kurš uz šī goda pamata ar laiku kļuva ģenerālis. Mūsu varonis 1920.gada 11.novembrī par Daugavmalas kauju saņēma Trešās šķiras Lāčplēša kara ordeni. Eduards Grantskalns nodienēja Latvijas armijā tai pašā dižkareivja pakāpē Vidzemes artilērijas pulka 5.baterijā līdz 1921.gada 3.februārim un, tāpat kā senie romieši, atgriezās no kaujas lauka pie zemes. Agrārās reformas ietvaros 1924.gada 29.janvārī, Lāčplēša ordeņa kavalieris Grantskalns saņēma 60 pūrvietas no Katvaru pagasta Tiegažu muižas zemes, ko viņa rīcībā nodeva, vēlākais, līdz 1925.gada Jurģiem. Šai jaunsaimniecībā - Katvaru Priežkalnos, brīvības cīnītājs nodzīvoja atlikušo mūža daļu kā godīgs zemnieks, kurš turpināja strādāt kolhoza darbu pat astotajā gadu desmitā un devās aizsaulē 1990.gada 12.jūlijā. Lačplēsis Eduards Grantskalns atdusas Limbažu kapos.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists