25.marts - augstās politikas
šausmu diena
Pašas briesmīgākās lietas zemes
virsū nav tās, ko dara ar ļaunu nodomu. Labi zināms, ka ļaunums, ko viens
cilvēks nodara otram, pie noteiktas apstākļu sakritības var tikt pastrādāts
pret veselām valstīm un tautām. Vēlēšanās rīkot kara spēles ar miljonu upuriem
un pazudināt kādu cilti dēļ sena privāta strīda ar dažiem no tās ļaudīm, lai
cik baisa un nosodāma, vismaz ir aptverama savā izcelsmē, ņemot palīgā ja ne
morāles, tad reliģijas mācības. Sliktākās no nelietībām augstās varas pastrādā
pat neapjēdzot, kas nodarīts.
19.gadsimtā daži pārgudri angļi
un vācieši attiecināja Darvina mācību par dzīvnieku sugām uz cilvēci, citiem
vārdiem - nosprieda, ka ļaudis neatšķiras no lopiem un to kvalitāti var
uzlabot, atšķirot ''derīgos'' no ''nederīgajiem''. Īsā laikā šī doma iesēdās
daudzu kronētu un vēlētu valdnieku galvās. Hitlers vēl tikai nāca pie varas,
kad Rietumu demokrātijas zemēs pilnā sparā strādāja pie eksperimentiem, kas
neļautu par pārlieku negudriem vai nepietiekami skaistiem atzītiem
līdzcilvēkiem radīt pēcnācējus vai saglabāt spriešanas spējas. Šodien
vainīgajās zemēs vairāku simtu tūkstošu sakropļošanu nākotnes laimes vārdā
atzīst par nejauku un tāpēc noklusējamu pārpratumu. Par tādiem pašiem
noziegumiem zemēs, kur vadoņi ņēma varu paši, runāt drīkst. Tomēr tuvojās jau
20.gadsimta vidus un publiski apkaut pat nevēlamus ļaudis bija kļuvis politiski
nepiedienīgi. Starptautisko manieru ievērošanas dēļ visas Otrā pasaules kara
virzienā slīdošās Eiropas un Amerikas kontinentu valstis viena pēc otras lēma
sākt uzlabot savu cilvēku ganāmpulku kvalitāti ar līdzekli, ko 1898-1899.gadā
vienlaikus izgudroja spāņi un angļi, apspiežot okupētās tautas - MASU
DEPORTĀCIJĀM.
No Umurgas pagasta ''Paukām'' 25.martā izsūtītā Vārsbergu ģimene nometinājuma vietā Amūras apgabalā, 1952.gads
Pirmās deportācijas - ASV
pasākumi pret saviem japāņu tautības pilsoņiem, itāļu aizturēšana Lielbritānijā
un aresti PSRS rietumu pierobežā, kas skāra Latviju 1941.gada 14.jūnijā, pēc
būtības bija ienaidnieka karavīru gūstīšana. Pat aizturētās sievietes un
nespējniekus atzina par karagūstekņiem, kas jānovieto apcietinājumā, lai
nevarētu palīdzēt pretējai pusei. Šeit ir atšķirība starp 1941. un 1949.gada
izvešanām Latvijā. 14.jūnijā aizvesto iznīcināšana tika veicināta vai vismaz
atzīta par neizbēgamu. 1949.gadā situācija bija mainījusies. Tiklīdz apklusa pasaules
kara lielgabali un tika novilktas jaunās valstu robežas, simtiem tūkstošu ļaužu
piespiedu pārvešana no viena apgabala uz otru kļuva par iecienītu politisku
problēmu risināšanas līdzekli. Poļi nosūtīja savus ukraiņus apdzīvot bijušās
vācu zemes, Dienvidslāvijā maķedonieši pārcēlās uz valsts ziemeļiem. Uz
sarukušo Vāciju dzina miljoniem vāciešu no pārējās Eiropas. Neviena varas
iestāde neuztraucās par pārceļotāju zaudējumiem vai ceļā mirušajiem - tas
piederēja pie lietas kārtības. Tas, ko šodien sauc par cilvēktiesībām, vēl
nebija izgudrots. Nav brīnums, ka, vienmēr pārņemot jaunāko pasaules pieredzi
paklausības nodrošināšanā, ''modernās'' masu deportācijas pielietoja arī
Padomju Savienība.
Izsūtītie latvieši Omskas apgabala Veļikorusku sādžā, 1955.gads. Vidū ar akordeonu - no Limbažiem izsūtītā Velta Gulbe
1949.gada 25.marts ir šaušalīgs
ar to, ka rīkotāju acīs bija parasta neliela policejiska operācija drošības
uzlabošanai. No Staļina likumdošanas viedokļa tas nebija pat sods, jo izsūtītos
turpināja atzīt par PSRS pilsoņiem un viņu formālās tiesības ierobežoja tikai
aizliegums pamest izsūtījuma apgabalu Sibīrijā. Nepieciešamība pamest visu
mantu un iztikas līdzekļus padomju varas acīs bija tikai neērtība. Kā tādu to
vērtēja arī Padomju Latvijas amatpersonas, kad 1956 - 1958.gadā atļāva
deportētajiem ar pašu spēkiem un līdzekļiem atgriezties dzimtenē. Tas ir
iemesls, kādēļ sveša pasaules uzskata Latvijas iedzīvotāji nekādi nevar
saprast, ka notikušais bijis traģēdija un patiešām neliekuļo, kad ņirgājas par
1949.gadā represētajiem. Otrpus robežai starp Eiropu un Āziju pamata uzskats ir
- ''valsts ir viss un cilvēks nav nekas'', kamēr šai zemē mēs savā vairākumā,
par laimi, domājam jau pilnīgi otrādi. Otrpus robežai cilvēks ir mistiskas
''Dzimtenes'' vergs un sodāms, ja mēģina to ''pārdot'', citiem vārdiem,
atteikties no šādas pilsonības. Otrpus robežai jebkurš kārtībnieks arī šodien
drīkst sist un kropļot gājējus, kas neizskatās pēc ''priekšniekiem''.
No Tūjas ''Atariem'' izsūtītā Veliņu ģimene Tomskas apgabala Kargasokas sādžā, 1950.gads. Visi atgriezās mājās
Par ko ir runa. Pārāk bieži,
diskutējot par 1941. un 1949.gada traģēdijām tiek piesauktas politikas un
filozofijas idejas. Viss bija daudz vienkāršāk - zemi vajadzēja attīrīt no
nevēlamiem ļaudīm un to attīrīja. Ebreji jau gadu desmitiem skaidro skolās saviem
jaunuļiem, ka pasaule pa laikam kļūst traka un slaktē ebrejus. Latviešu skolās
sen laiks skaidrot, ka cilvēka manta un dzīvība, kā gadu tūkstošiem mācījuši
gudrie, ir pārejošas lietas un var pēkšņi zust. Neviens nevar pārvarēt
nepārvaramo, taču katra spēkos ir būt gatavam dzīves nejaušībām un, kamēr
pastāv demokrātija, celt amatos prātīgus cilvēkus. Latvju zemi biezi klāj
iepriekšējo gadsimtu sapņotāju kauli un represēto ļaužu dzīves stāsts visupirms
māca, ka zemes virsū palicis pārāk maz latviešu gaisa piļu celšanai. Pagātni
sapratušais ir nākotni pareģojis.
Juris Pavlovičš, Limbažu muzeja speciālists