Kaislību ilgviļņi
Daudzus gadu simtus un tūkstošus daiļais dzimums kopa un kārtoja matus pašu spēkiem. Taču pirms gadiem trīssimt Francijā, nu kur gan vēl citur, frizieru meistari, kas bija zaudējuši iztiku līdz ar dižciltīgo kungu atteikšanos no parūkām, sāka kārdināt dāmas ar aizvien dīvainākiem matu sakārtojumiem augstās modes vārdā. Sākumā frizūru trakums neizgāja ārpus valdnieku pilīm un, jāatzīst, radīja dažus šedevrus, tai skaitā Austrijas imperatrises Elizabetes patiesi pārdabisko veidolu, ko 1864.gada gleznā saglabājis austrietis Vinterhaltens. Ar laiku, ienākumus meklējot, frizieri sāka piedāvāt savus kārdinājumus arī mazāk titulētām dāmām. Ap 1872.gadu Francijā izgudro matu ieveidošanu ar lokšķērēm, tā saucamo ieviļņošanu jeb ondulāciju. Padarīt frizūru ilgstošu jau ir tehnikas lieta un to labāk prot vācieši. 1906.gadā Karls Nesslers Londonā demonstrē pirmo elektrisko frizūru mašīnu. Šādi veidotus matu kārtojumus angļu reklāma drīz nosauc par ''mūžīgajiem viļņiem'' jeb permanentu, bet vācu valodā ieviešas apzīmējums ''ilgie viļņi'' (die Dauerwelle). Līdz Rīgai jaunās frizētavu mašīnas no Vācijas nonāk ap 1923.gadu un pāris gadus vēlāk latviešu valoda rada vārdu ''ilgviļņi''. Ilgviļņu izgudrošana veiksmīgi sakrīt ar 1920.gadu dāmu modes dumpi, kad drosmīgas sievietes sāk lietot tādu apgrēcību kā lūpu zīmulis un apgriež matus pavisam īsus. Latvieši ātri vien iedēvē izaicinošo ''bubikopf'' par zēngalviņu un šādiem matiem frizieris jau ir gandrīz obligāts.
Dāma ar ilgviļņiem, 20.gs. 50-60.gadi, foto no Limbažu muzeja krājuma
Ap 1929.gadu visuvarenā reklāma pārliecina Rietumu pasaules sievietes, ka īsta dāma bez ilgviļņiem dzīvot nevar. Rīgā tam labprāt piekristu, tikai pagaidām ilgviļņu ieveidošana maksā pat 40 latu - strādnieka divu nedēļu algu. 1932.gadā ilgviļņi jau pieejami daudzos apriņķu centros un cena kritusies līdz 10 - 15 latiem. Gadu vēlāk žurnāls ''Zeltene'' ņemas apgaismot no progresa atpalikušās tautietes par pienākumu turēt matus eiropeiskā kārtībā. Liktenīgajā 1934.gadā Cēsīs un Valmierā ilgviļņu ieveidošana maksā jau tikai 5 latus un to vietējās modes dāmas var atļauties. Pieejamie aparāti piedāvā matu kārtošanu ar karstu tvaiku jeb sutu vai elektrību. Piekrišana ir pirmajai metodei, jo elektrības ierīces patērē dārgo strāvu un, ja nepaveicas, var ievainot un pat nonāvēt sliktās izolācijas dēļ. Limbažos ilgviļņus ar abām metodēm no 1937.gada piedāvā Cauča frizētava Rīgas ielā 2. Cena svārstās no 3, 50 līdz 4 latiem atkarībā no izmantotajām eļļām. Tā, protams, nebija vienīgā vai pirmā vieta, kur Limbažos lika ilgviļņus, taču ne visi frizieri varēja atļauties piemēram Wella elektrisko ilgviļņu mašīnu ar 21 rulli par vismaz 350 latiem, kas, lai dāmas man piedod, izskatījās kā slaukšanas aparāts. Frizieri solīja, ka ilgviļņi turēsies astoņus mēnešus un, tā vai citādi, pie tā laika ķīmijas bija prātīgāk nogaidīt šo laiku līdz nākamajai procedūrai. Piebildīsim, ka īpaši stilīgi trīsdesmito gadu kungi lika veidot sev ilgviļņus tikpat bieži kā dāmas. Vācu laikos 1942.gadā ilgviļņus vispirms ''nevīrišķības'' dēļ aizliedza kungiem, bet gadu vēlāk taupības nolūkos arī dāmām.
Dāma ar ilgviļņiem, 20.gs. 50-60.gadi, foto no Limbažu muzeja krājuma
Pēckara dūmi pār Limbažu frizūru lietām izklīst 1948.gadā, kad tiek savesta kārtībā frizētava Burtnieku ielā 5, bet frizētava Rīgas ielā 1 pāriet Patērētāju biedrību savienību pārziņā. Padomju laikos Limbažu frizētavas bieži tikušas dzenātas pa dažādām adresēm, līdz palika viena sieviešu frizētava Martas Mendes ielā 1. 1949.gadā slēdza frizētavu Jaunajā ielā 6, 1953.gadā, līdz ar universālveikala atvēršanu, frizierus izliek no tirgotājiem ierādītajām telpām. Otru Limbažu frizētavu no 1950.gada atver invalīdu artelis, taču tā beidz pastāvēt piecdesmito gadu beigās. Līdz 1955.gadam latviešu sievietēm ir vienkārši bail izskatīties stilīgi, jo valda pēckara ''salašņu mode'', kur labāka apģērba valkātājs riskē ar nelatvisku klaidoņu uzbrukumu. Tiklīdz partija un valdība atļauj sievietēm greznoties, tas stājas rindās pie frizētavām, lai ieveidotu matus tāpat, kā tikko redzētajās franču un itāļu filmās. No 1955. gada Limbažu rajonā parasta lieta ir ''ilgviļņu streiki'', kad kolhoza strādnieces dodas uz Limbažu frizētavu iepriekš norunātajā dienā, ignorējot uzdoto darbu. Īpaši rūpīgas modes dāmas ilgviļņu lietā sāk braukt uz Rīgu, jo piecdesmitajos gados provinces frizētavās bieži trūkst vajadzīgo materiālu. Kādu laiku Limbažu frizētavā nav uzacu krāsas un lēta vīriešu odekolona. Limbažu vīrieši stāv rindā pie frizētavas stundu pirms atvēršanas, jo veikalos līdz pat kādam 1975.gadam pa laikam pazuda skūšanas asmenīši. Tomēr, sākoties sešdesmitajiem gadiem, var teikt, ka Limbažos un novadā noticis mazs brīnums - dāmu mode un frizūras ir atgriezušās.
Ar 1962.gadu Limbažos sākas Sadzīves pakalpojumu kombināta veidošana un 1966.gada novembrī pabeidz būvēt tā paviljonu. Par nelaimi, sieviešu frizētava palika Limbažu pakalpojumu dienesta sāpju bērns. To atstāja šaurās telpās pie laukuma un pakļāva dažādiem saimnieciskiem eksperimentiem. No 1962.gada frizētavā piecus gadus prasīja maksāt pirms, nevis pēc pakalpojuma. 1967.gadā, līdz ar lielā rajona izveidi, Limbažu frizieriem uzlika par pienākumu apbraukāt 31 lauku apdzīvoto vietu īpašā pakalpojumu autobusā. Tas nonāca pretrunā ar frizieru dabisko vēlēšanos nopelnīt un pār vietējām un Rīgas iestādēm ilgi gāzās lavīna sūdzību, ka Limbažu frizētavā laicīgi apkalpo tikai ''kundes'' un dāmas, kas vēlas maksāt un, piebildīsim, pēc tradīcijas piemaksāt trīs un vēlāk piecus rubļus par labiem ilgviļņiem. Patiesību zināt nav mūsu spēkos, skaidrs tikai, ka frizētavā gadu desmitiem liesmoja sieviešu nesaprašanās zibeņi, neņemot vērā kaut vai to, ka vismaz līdz 1972.gadam personāls pats rūpējās par silto ūdeni darbam. Vēl viens neapmierinātības iemesls bija 1969.gadā pēc pavēles ieviestā ''sutas'' ilgviļņu aizstāšana ar ''aukstajiem'' jeb ķīmiskajiem, ko daudzas dāmas nevēlējās pieņemt vismaz pieraduma spēka dēļ. Ilgviļņu laikmets turpinājās visus septiņdesmitos un astoņdesmitos gadu kad tos lika sev veidot arī vidusskolnieces, neklausot morālistu lamas par ''safrizētām aitām''. Deviņdesmitie sākās ar 1992.gada marta lēmumu par Limbažu rajona frizētavu privatizāciju un jauno ilgviļņu ķimikāliju ienākšanu. Ilgviļņu mode lēnām apsīka, bet, kā mums ziņo no rietumu puses, trīs gadu desmitus vēlāk tie atkal pēkšņi kļūstot populāri jau citādā veidolā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists