Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva. Limbaži pirms 50 gadiem
Tāpat kā Rīgas virskundzības gados, augstākā vara pār Limbažiem un novadu piederēja cilvēkiem no tālienes. Rotaļas ar jaunu robežu vilkšanu nebeidzās. No 1971.gada 1.janvāra no Limbažu pilsētas atdalīja kopš 1956.gada tās lauku teritorijā ietilpstošo Limbažu ciemu, pievienojot tam sovhozu ''Limbaži'' un kolhozu ''Ausma''. Rajonā kopš tā pārveidošanas brīža valdīja partijas komitejas pirmais sekretārs Anatolijs Koroļovs un bijušais otrais sekretārs Aleksejs Lindiņš, kurš no 1970.gada oktobra līdz 1976.gada februārim bija Limbažu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. 47 gadus vecais Lindiņš, kurš atbildēja par rajona saimniecisko darbību, bija sācis karjeru kā atslēdznieks-revolucionārs 1940.gada Rīgā, kopš 1945.gada kalpoja kā komjaunatnes un pēc tam partijas funkcionārs Kurzemē un vairākās Vidzemes pilsētās un Limbažos 1967.gadā bija ieradies no Alūksnes. Sausie biogrāfijas dati neļauj spriest par viņa cilvēciskajām īpašībām un būtu ļoti labi kādreiz publicēt Lindiņu tuvāk pazinušo ļaužu atmiņas. Redziet, pēdējo 150 gadu laikā Limbažos bijuši četri lielu būvdarbu periodi un, atšķirībā no trim citiem, septiņdesmito gadu celtniecības bums, kas deva pusei pilsētas veidolu, ko tā nēsā vēl šodien, bija viena cilvēka vadošā darba rezultāts. Vēsturei nevar pielikt un no tās nevar atņemt. Vairāki gadi 20.gadsimta Limbažos ir bijuši Lindiņa laikmets un tagad tikai pilsētnieku rokās ir lemt, cik augstu tos vērtēt.
1971.gadā Limbažos bija tikko
uzceltas vai tuvu nobeigšanai ne mazāk kā desmit lielas ēkas. Ievērojamākā no
tām bija Administrācijas nams, kas joprojām ir pilsētas lietišķās dzīves
centrs, poliklīnika un vidusskolas jaunais korpuss. Tolaik Limbažos katru gadu
nodeva ekspluatācijā ap 70 - 80 jaunu dzīvokļu, kuru iekārtojumu mūsdienu
eiroremontu laikos labprāt kritizē, taču toreiz parastam darba cilvēkam
centrālapkure, gāze un pilsētas labierīcības bija lēciens citā laikmetā.
Kvalificētu celtniecības speciālistu trūka, daļa būvdarbu bija darīti steigā un
1972.gada vasarā partijas Revizijas komisija Rīgā bargi izbāra Limbažus par
nolaidību celtniecībā. Taču, atzīsim, tie bija sīkumi, ko ļaudis toreiz
piecieta. Jaunā vidusskolas ēka ar tikko modē nākušajiem mācību kabinetiem bija
pasaules līmenī, ne sliktāka kā Rietumos. Vēl viens 1971.gada jaunievedums bija
vienota parauga obligātā skolas forma, kas atcēla dižošanos ar vecāku pagādātām
drēbēm un greznumiem. Tika atvērti arī vairāki jauni veikali. Ievērojamākais no
tiem bija gastronoms Baumaņu Kārļa (toreiz Martas Mendes) laukumā ar tādu
amerikānisku brīnumu kā pašapkalpošanās. Mūsdienās pašsaprotamā preču savākšana
tirdzniecības zālē ar norēķinu pie kases toreiz pat ASV bija plašāk ieviesta
tikai pirms pārdesmit gadiem. Protams, Rietumu parauga tirdzniecība nonāca
pretrunā ar sociālisma sadales ekonomiku un Limbažos togad jokoja, ka īstā
pašapkalpošanās notiek pie veikalu sētas durvīm, kur deficīta preces piedāvā
draugiem. Lielā celtniecība notika ne tikai Limbažos, 1971.gadā ievērojamas
jaunbūves papildināja arī kolhozu centrus Katvaros un Nabē.
Limbažu galvenā jaunceltne -
Administratīvā ēka 1971.gadā
Tādējādi 1971.gadā Limbaži pēc ilgiem gadsimtiem beidzot bija vairs ne mazpilsēta, bet pilsēta. Mazpilsēta parasti ir ar vietējiem laukiem saplūdis ēku kopums, kas apkalpo lauku ļaudis. Pilntiesīgai pilsētai, pat ar tikai dažām lielākām ielām ir tas netveramais brīnums ko dēvē par pilsētvidi un septiņdesmito gadu Limbažiem tāda beidzot bija. Aizvien lielāks skaits limbažnieku dzīvoja modernos valsts dzīvokļos vai pašu mājās, kas, kaut nelieli, piedāvāja tādas vēl nesen nezināmas ērtības kā elektrību, kanalizāciju un balonu gāzi. Īres maksa bija tik niecīga, ka dzīvokļi ar centrālo un malkas apkuri maksāja gandrīz vienādu summu, kas bija mazas skaudības iemesls tiem, kas pirka malku. Daži modernās dzīves labumi bija dabūjami tikai Rīgā, taču uz galvaspilsētu, tāpat kā pārējām debess pusēm, veda asfaltētas šosejas un vairākas reizes dienā brauca vilciens un valsts finansēti autobusi. Sadales ekonomika protams nebija tirgus ar tā daudzveidību, taču sešdesmito gadu beigās Baltijas republikām izdevās pārvarēt pārtikas un kvalitatīva apģērba ražošanas problēmas. Sociālismā deficīts bija neizbēgams, pārdevēji un apkalpojošais personāls neizcēlās ar īpašām manierēm, jo klienti tiem nebija vajadzīgi, taču pagaidām gan minimālās 60 rubļu, gan ''labās'' 140 rubļu algas saņēmēji varēja nodrošināt dzīves pamata vajadzības. Bezdarba 1971.gada Latvijā nebija, tā vietā darba roku trūka tik ļoti, ka togad notikušais partijas kongress bija spiests pārtraukt jaunu ražotņu izveidi. Kopā ar tikko pēc vairāku Rīgas slimnīcu uzcelšanas izveidoto darbaspējīgo bezmaksas medicīnas sistēmu, vecuma pensijām visiem pilsētniekiem un arī daļai kolhoznieku, bezmaksas izglītību, kur skolotāji nevarēja prasīt ziedojumus un virkni citu valsts apmaksātu labumu tagad bija ļoti grūti apstrīdēt sociālisma labās īpašības.
Limbažu poliklīnikas jaunbūve 1971.gadā
Kā dzīvoja pilsētnieki pirms 50 gadiem. Tikko bija beidzies funkcionālo mēbeļu trakuma laiks, kad bez žēlastības meta laukā vecos skapjus un kumodes, izvietojot dzīvojamajā istabā trauslus dīvanus, galdiņus, stāvlampas un plauktiņus pārdesmit grāmatām. Dzīvoklis joprojām bija vieta, kur atgūt spēkus pēc darba, nevis sava paša pils. 1971.gadā PSRS turpinājās pāreja no sešu uz piecu darba dienu nedēļu, pastāvēja 42 stundu darba nedēļa ar krietnu skaitu ''strādājošo sestdienu''. Ātri pagatavojamu pusfabrikātu pārdošanā bija maz, vai tie maksāja dārgi un tādēļ pat virtuvi nemīlošiem ļaudīm nācās ik vakaru stāvēt pie plīts. Šodien būs grūti noticēt, taču 1971.gada galvenā veikalu sortimenta problēma Limbažos bija nepieņemamā maizes un konditorejas izstrādājumu kvalitāte. Maizes ceptuves personālam bija zināmas problēmas, ko pa laikam apskatīja arī prese. Pamata pārtikas produkti - rudzu un kviešu maize, piena produkti, dārzeņi un margarīns bija lēti un to cenas iesaldētas kopš 1962.gada. Puslitrs sliktas kvalitātes valsts degvīna maksāja 3, 62 rubļus. Grūtāk bija tikt pie kvalitatīvākiem pārtikas produktiem, apelsīni un olīvas pienācās galvenokārt restorāniem, taču krietni lielāka problēma bija pieprasītāko rūpniecības preču iegāde. Rindas pie veikaliem un to kasēm bija parasta lieta un vienkāršais cilvēks stāvēja tajās ne mazāk kā pāris stundas nedēļā. Dažu gadu laikā ielās redzamo ļaužu izskats bija krietni mainījies un īpaši neatšķīrās no Rietumeiropas strādnieku kvartālos redzamā. Pieklājīgas drēbes nu varēja nopirkt katrs, taču tagad cilvēkiem sāka gribēties ģērbties pēc jaunākās modes. 1971.gadā pār Latviju nodārdēja divi burvju vārdi, kas joprojām palikuši to laiku piedzīvojušo dāmu atmiņā - ''krimplēna kleita'' un kļuva par regulāru sarunu tēmu nākamajiem pieciem gadiem.
Limbažniekiem tagad bija vairāk brīva laika nekā jebkad agrāk un viņi meklēja iespējas to izmantot. Interneta, kā zināms, vēl nebija pat projektā, tāpēc nācās lasīt drukāto vārdu. Atšķirībā no preses krievu valodā, latviešu avīzes un žurnāli bija pasūtāmi bez tirāžas limita un pieejami visiem. Vidēji statistiska Limbažu rajona ģimene saņēma savā pasta kastē ne mazāk kā piecus izdevumus, īpaši aizrautīgi lasītāji pasūtīja gandrīz divdesmit. Togad iznāca jaunas grāmatas tikko dibinātājā un jau izcili populārajā sērijā ''Apvārsnis'', pie parakstītājiem nonāca Viļa Lāča un Aleksandra Čaka cenzūras izpluinīto kopoto rakstu sējumi. Par nelaimi, parasta 1971.gada jaunā grāmata bija pārāk nopietna vieglai izklaidei un tādēļ šo vietu aizpildīja televizors. Televīzija Limbažos bija pieejama jau piecpadsmit gadus, pagaidām melnbalta un 1971.gada decembrī Limbažu universālveikals piedāvāja 22 padomju ražojuma televizoru modeļus. Pieprasītākais bija Rekord - 331 par 236 rubļiem, lai gan turīgāki ļaudis deva priekšroku lielajiem aparātiem ar 65 centimetru ekrānu. No 1971.gada 8.jūlija turpmāko mēnesi dzīve Limbažos apstājās uz stundu katru darbdienas vakaru. PSRS centrālā televīzija izrādīja pirmo jebkad skatīto seriālu - britu ražojuma ''Forsaitu teiku'', ko daudzi bija lasījuši grāmatā. Katrā ģimenē ar televizoru pārraides divos pieejamajos kanālos skatījās ne mazāk kā pusotru - divas stundas dienā un tas bija viens no iemesliem mācīties un saprast krievu valodu, jo tikai Maskavas kanālā bija pieejamas labākās filmas, ziņas un sporta raidījumi. Limbažu kinoteātris ''Parks'' nebija īsti piemērots platformāta kino izrādēm, tāpēc gada galveno filmu bija jābrauc skatīties uz Rīgu, kur no 13.septembra demonstrēja pasaulslavenā mūzikla ''Mūzikas skaņas'' kino versiju. Teātra cienītāji devās uz Rīgu apmeklēt Dailes teātri, kur no 5.aprīļa izrādīja ungāra F.Molnāra gluži latvisko lugu ''Lilioms'', ko tagad pazīst retais, taču visi zina tur pirmoreiz dziedāto Karuseļa dziesmu par baltajām akācijām. Gados jaunāki ļaudis nevarēja iedomāties dzīvi bez sava mopēda. ''Sarkanās Zvaigznes'' motovelosipēda piektais modelis togad janvārī bija aizstāts ar septīto, taču abi tarkšķēja vienlīdz skaļi un spēja uzcelt no visciešākā miega. Neizgulējušos limbažnieku sūdzības nonāca pat līdz Rīgas avīzēm. Vēl mazāki ļaudis priecājās par gada gardumu - saldējumu ''Eskimo'', ko tagad lielā daudzumā ražoja Rīgā un par 20 kapeikām pārdeva katrā pārtikas veikalā ar atbilstošu saldētavu.
1971.gads kā Latvijai tā
Limbažiem bija kā ceļa stabs, pēc kura seko pagrieziens. Togad sāka pārdot
pirmo masveida auto ''žigulis'', pa visu Vidzemi būvēja somu pirtis, spēlēja
pirmo ātro loteriju ''Sportloto'' un klausījās ''Mikrofona'' aptaujas radio
koncertu. Diemžēl, līdz ar labajām pārmaiņām nāca sliktās. Jau gada beigās
laika apstākļi PSRS Eiropas daļā kļuva lauksaimniecībai nelabvēlīgi un palika
tādi līdz 1979.gadam. Lielā padomju impērija vairs nespēja iztikt ar pašas
ražotu pārtiku un bija spiesta atdot to ietirgotās valūtas daļu, ko nepaņēma
militāristi, graudu iepirkumiem no Rietumiem. Algu pieaugums uz laiku apstājās,
no veikaliem pazuda daudzas importa preces. Perspektīvu turpmāk dzīvot aizvien labāk
latviešu tautai vairs nebija un tā sāka ievērot saņemtos pazemojumus, kas īpaši
lielā skaitā nāca no Baltijas kara apgabala virsniekiem un viņu ģimenes
locekļiem. Daudzi latvieši bija ar mieru būt par godīgiem komunistiem un dzīvot
pastāvošajā iekārtā, taču pakāpeniski, īpaši pateicoties ilggadējam Maskavas
čekas vadītājam ar segvārdu Jurijs Andropovs, PSRS pārvērtās par zemi, kur ar
latviešiem runāja kopš Piektā gada atmiņā palikusī Melnā Sotņa. Tas bija ne
vienīgais, bet pavisam noteikti galvenais iemesls, kāpēc divdesmit gadu laikā
Latvija nonāca no samierināšanās līdz Barikādēm.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists