Pasaules revolūcijas noslēgums. Limbažu novads pirms 100 gadiem
1920. bija gads, kad Vidzemē nekas nebija skaidrs un neviena lieta nelikās droša. Pirmo pusgadu turpinājās kaujas Latgales frontē, sākumā pie Līvāniem un Lubāna, pēc tam aizvien tuvāk etnogrāfiskajai robežai. Krievijas impērijas vairs nebija, taču tās vietā par vietējām lielvalstiņām sevi bija iecēlušas Somija ar Igauniju, kā iespējamo dienvidu provinci, un mēra sajūtu zaudējusī Polija. Līdz Satversmes sapulces vēlēšanām aprīlī valdība darbojās ar tautas piekrišanu, nevis uz likuma pamata. Pilsonības, nacionālās valūtas un zemes ierīcības jautājumi joprojām nebija skaidri. Latvijas armija bija valsts valstī un pati lēma par nodevu ievākšanu un kārtības uzturēšanu, ieskaitot nāvessodu izpildi. Ar 1915.gada evakuācijā ļaužu iztukšoto un vācu izlaupīto Kurzemi un tikko atgūto, vēl pēc Krievijas kārtības dzīvojošo Latgali, Latvijas valstij nebija cita pārtikas un ienākumu avota, kā tā daļa no Vidzemes, ko nekontrolēja igauņu karaspēks un kur bija iespējams ātri piegādāt produktus Rīgai - apgabals ar Limbažiem, Valmieru un Cēsīm tā centrā. Pēc vēlākajiem aprēķiniem, Valmieras apriņķis Atbrīvošanas karā bija devis vislielākās pārtikas un materiālu nodevas savai zemei un lielā mērā pateicoties Limbažu novadam, ne 1919.gada beigās, ne 1920.gada pirmajos, grūtākajos mēnešos Rīgā neizcēlās bads.
Jauno 1920. gadu Limbaži sagaidīja aizputinātu ceļu vientulībā, kā savrūpa saliņa prom no lielās dzelzceļa līnijas. Pateicoties limbažnieku uzņēmībai, pat pēc 32 cilvēku zaudēšanas sarkanā terora rezultātā, pilsēta bija spējīga 1919.gada otrajā pusē atjaunot valdes, biedrību, kredītiestāžu, skolu, pasta un telefona darbību. 1919.gada 30.novembrī pēc jaunā pašvaldību likuma ievēlēja pilsētas domi un Limbažu vadību jau ar pilnām tiesībām uzņēmās viens no izcilākajiem republikas laiku pašvaldību darbiniekiem - advokāts Gastons Prange. Atšķirībā no pārējām Latvijas pilsētām, kur domes un to galvas cēlās un krita ik pēc dažiem gadiem un partiju ķīviņi traucēja strādāt, Prange, vienīgais mērs Latvijā, noturējās Limbažu pilsētas galvas amatā līdz 1934.gadam un, ja nebūtu iekārtas maiņas, pārdzīvotu arī atlikušos neatkarības gadus. Pranges diplomāta spējas nodrošināja to, ka Limbaži izvairījās no partiju kašķiem domē, panāca pilsonisko saskaņu un turpmākajos gados spēja saprātīgi izmantot pieticīgo budžetu. Tas, protams, bija iespējams tikai ar citu dižu pilsētnieku palīdzību un viņu starpā mums īpaši jāizceļ pirmais pēckara Saviesīgās biedrības priekšnieks Jānis Bārda un mācītājs un pedagogs Ludvigs Bērziņš. Daudzi vēlāk Limbažos lielus darbus darījuši ļaudis, ārstus Keselu un Eglīti ieskaitot, pagaidām atradās citviet un apmetās mūsu novadā jau 1921.gadā pēc demobilizācijas.
Pirmais lielais 1920.gada notikums Limbažos bija skolotāju streiks sakarā ar piecus mēnešus neizmaksātām algām. Lieta bija nopietnāka kā šķiet, un draudēja pāraugt plašākā nepakļaušanās kampaņā atbildot uz Valmieras štāba militārpersonu sastrādātajām nejēdzībām. 9.janvārī Valmierā ieradās ministru prezidents Kārlis Ulmanis un, zibenīgi aptvēris ar ko draud nemieri Latvijas vienīgajā ''maizes klētī'', steidzīgi devās ragavu braucienā uz Limbažiem. 10.janvāra rītā viņš teica runu vismaz pāris tūkstošus lielam limbažnieku un apkārtnes zemnieku pūlim un tūlīt pēc tam devās uz Cēsīm, iepriekš izbeidzis streiku ar solījumu nekavējoties pārskaitīt Valsts bankas nodaļai daļu parāda. Naudas un algu jautājums tai 1920.gadā bija nopietnāks par jebkuru politiku, jo apgrozībā atradās vairākas valūtas un nesen ieviestais Latvijas rublis tikai pakāpeniski izcīnīja savu vietu. Atmiņas par impērijas laikiem saglabāja apgrozībā sen neesošās cara un Kerenska Krievijas naudu un 1920. gada vasarā Valmieras apriņķī pat izcēlās īss cara naudas uzpirkšanas drudzis ar tās vērtības ievērojamu celšanos. Papildus tam no visu arodu ļaudīm nāca prasības pēc algu celšanas, ne tik daudz inflācijas, cik absolūti nesakārtotā tirgus dēļ. Pārtikas cenas apriņķī cēlās un krita atkarībā no nedaudzu Valmieras spekulantu lēmumiem un kārtība sāka iestāties tikai jau 1920.gada beigās, kad importa pārtika nospieda tirgus cenas tuvāk saprāta līmenim. 1920.gada decembrī par noteiktu ''pārtikas grozu'' Liepājā bija jāizdod 87 Latvijas rubļus, Rīgā 84, Cēsīs 72 un Limbažos un Rūjienā 70. Tikai igauņu blokādes dēļ no pārējās Latvijas uz laiku atdalītajos Ainažos cenas bija vēl zemākas. Līdz lata ieviešanai maiņas kantori un valūtas mahinācijas bija Latvijas ikdiena.
1920.gada jūnijā pirmā neatkarīgās valsts tautas skaitīšana atrada Limbažos 2560 iedzīvotājus, 2320 no tiem latviešus. Daudzi pasaules kara gaitās aizklejojušie vēl nebija atgriezušies un vēl lielāks skaits mājās pārbraucošo citu novadu bēgļu ar interesi lūkojās uz mierīgo dzīvi neizpostītajos Limbažos. 1921.gadā iedzīvotāju skaits tā dēļ sasniedza 3200 un tas bija vairāk, nekā novada zemnieki spēja uzturēt ar pirkumiem un pasūtījumiem. Cepuru fabrikas darba atjaunošana aizkavējās, bet Tīla vilnas kārstuve, kas strādāja jau 1919.gadā un bija aplikta ar armijas vadmalas nodevu, nebija īpaši liela. Tīla ražotne cieta no kvalificētu strādnieku trūkuma un 1920.gadā mēģināja atrast Rīgā pieredzējušu meistaru. Noslēdzoties kariem, Limbaži bija kļuvuši par latviešu pilsētu. Iedzīvotāju politiskās simpātijas tika pārbaudītas 1920.gada aprīļa Satversmes sapulces vēlēšanās. Pasākumā, kur pirmo reizi kopīgi balsoja vīrieši un sievietes, pilsoņa pienākumu izpildīja 1698 no 1825 reģistrētajiem vēlētājiem. 956 balsis saņēma sociāldemokrāti, tā laika populārākā partija pilsētās un limbažnieku attieksmi nemainīja pat fakts, ka Rīgas domes ''sociķi'' gada sākumā bija mēģinājuši liegt Limbažos mobilizēto karavīru ģimenēm bezmaksas malku no Rīgai piederošajiem mežiem. Zemnieku Savienībai tika 358 balsis un trešajā vietā izrādījās vācu ''liste'', par ko balsoja divreiz vairāk ļaužu nekā Limbažos bija pieaugušu vāciešu. Ticams, ka daudzi vācu cilmes ļaudis, kā pats pilsētas galva Prange, īpaši neizcēla tautību un ne mazums uzdevās par latviešiem. Sociāldemokrāti uzvarēja arī Limbažu pagastā, saņemot 485 balsis no 876 nodotajām pret Zemnieku Savienības 280. Kā rezultāts, togad no Valmieras apriņķa uz Satversmes sapulci devās 23 ''sarkanie'' un tikai 14 ''pilsoniskie'' deputāti.
Lai saprastu, cik grūtos apstākļos tapa 1920.gada Limbažu galvenais notikums, jāapzinās visu kārtības un tikumu krituma dziļumu, kādā togad atradās Valmieras aprinķis. 2.martā Valmieras garnizona komandieris atļāvās paziņot, ka viņam nav priekšstata, cik daudzi no uniformētajiem vīriem, kas par velti ''kvartierēja'' Valmierā, patiešām atrodas dienestā. Pa Vidzemes ceļiem un mežiem klaiņoja šautenēm bruņoti ļaudis un laiku pa laikam laupīja pajūgus vai iebruka zemnieku sētās. Par laimi, šo gadījumu bija mazāk, nekā vēstīja baumas, taču drošības sajūtu tas nevairoja. Varas iestādes apsūdzēja ''komunistus'', kas bija veiksmīgi apspiesti jau iepriekšēja gada beigās un nevēlējās atzīt, ka runa ir par parastu noziedzību. 8.oktobrī, divas dienas pirms galvenā notikuma, Limbažu pievārtē noslepkavoja kādu saimnieku, kas atgriezās no Rīgas ar ietirgoto naudu. 22.oktobrī uz Tiegažu ceļa notika īsta kauja starp laupītājiem un tirgotāju vezumu rindu, kas beidzās ar trīs neliešu sagūstīšanu. Tikai gada beigās, līdz ar Augusta Paegles bandas likvidāciju, beidzās uzbrukumi un telefona vadu bojāšana Vidrižu un Lēdurgas apkārtnē. Kārtības ieviešana uniformēto vīru vidū aprinķī sākās pēc 1920.gada 17.maija, kad prātu izdzēris virsnieks Valmieras Latviešu biedrībā nošāva kādu cienījamu pilsētnieku, taču pat gada beigās Valmierā varēja saņemt sodu par rupju atbildi karavīram. Līdz ar miera noslēgšanu ar Krieviju līdz novembrim aizvāca arī lauku darbos atlaistos gūstekņus un armija atkāpās uz kazarmām, atdodot kārtības uzturēšanu aizsardzības grupām, ko drīz sāka saukt par aizsargiem. Sešu kara gadu laikā ļaužu manieres bija krietni cietušas un visgrūtāk bija ar jauniešiem. Vidzemes pusaudžu iecienītākās izklaides pirms 100 gadiem bija pēc iespējas sarežģītāku jēlību izkliegšana dažādos saietos un afišu ''uzlabošana'' ar komentāriem. Limbažos jaunatnes pagrimusī daļa bija apsēdusi pilsētas kapsētas, kur rīkoja saietus, iedzeršanas un, teiksim tā, visu pārējo, pie reizes apgānot kapu vietas. Ko darīt lietas labā bija grūti, jo Limbažos šādiem pārkāpumiem rīkstes vienmēr tikušas taupītas.
Par spīti visām grūtībām un juku laikiem, Limbažu sabiedrība spēja trīs mēnešu laikā organizēt vēl pirms kara pasūtītā Baumaņu Kārļa kapa pieminekļa uzstādīšanas ceremoniju. 1920.gada 10.oktobrī Limbažu tirgus laukumā un apkārtējās ielās pulcējās vismaz 5000 cilvēku, avīzes šo skaitu vēl dubultoja. Jebkurā gadījumā svinības bija apmeklētas pat labāk nekā sekojošā Valmieras 18.novembra parāde un tika atzītas par viskuplāko 1920.gada pasākumu Valmieras aprinķī un varbūt pat visā Vidzemē. Milzu gājienu uz kapsētu ievadīja kara orķestris aiz kura soļoja Valsts Prezidents Jānis Čakste, kam bija tas gods atklāt pieminekli. Valdības vadītājs Ulmanis neieradās, jo Rīgā cīnījās ar virkni nesmuku skandālu. Parasto goda viesu uzņemšanas vietu - Saviesīgo biedrību, pagaidām vēl remontēja, novēršot vācu un ''sarkano'' laiku bojājumus, tādēļ goda mielasts notika ģimnāzijas zālē. Par nožēlu jāsaka, ka neatkarības ideju apliecinošais pasākums, kas beidzot atgādināja Latvijai par Limbažiem, tikpat kā netika pieminēts presē. Brīdī, kad pār Limbažiem ausa pieminekļa atklāšanas rīts, poļu karaspēks iemaršēja Viļņā, padarot Poliju un Lietuvu par ienaidniecēm un izjaucot visas cerības izveidot reģiona valstu savienību. Tikko kā ar kauju pie Varšavas bija apkaunojoši noslēgusies 1917.gadā uzsāktā boļševiku vispasaules revolūcija, taču, neieguvis Minsku un Kijevu, Polijas diktators Pilsudskis kā kompensāciju paņēma trešdaļu Lietuvas un kāri skatījās uz Latvijas dienvidu robežu pusi. Daži karu neredzējuši ļautiņi Rīgas inteliģences aprindās sacēla traci un prasīja karot Lietuvas pusē, kas Latvijai būtu maksājis Sēliju un Liepāju. Karš izpalika, taču pirmais Limbažu slavas brīdis brīvajā Latvijā tika aizmirsts līdz labākiem laikiem.
Par īstu brīnumu tai 1920.gadā varēja uzskatīt pilsētas budžeta sastādīšanu. Limbaži bija bez naudas līdz maijam, kad tika pieņemts pirmais neatkarības budžets 585 tūkstošu Latvijas rubļu apmērā, jau pašā sākumā paredzot aizņemties ne mazāk kā 200 tūkstošus. Tomēr pilsēta bija spējīga nodrošināt slimnīcas atklāšanu 3.oktobrī un panākt, lai aprinķis daļēji finansē pilsētas ģimnāzijas darbu. Saviesīgā biedrība, ap kuru 1920.gadā pulcējās jau 102 biedri, nespēja iztikt ar ziedojumiem un, kā daudzas citas tā laika organizācijas, guva peļņu no bufetes, kas izrādījās tik labi apmeklēta, ka ''slava'' sasniedza pat Rīgu. Stumpa grāmatu veikals Cēsu ielā sarkanā terora dēļ bija palicis bez saimnieka un tā mantošanas lieta vēl kārtojās, taču tā joprojām bija galvenā vieta, kur Limbažos iegādāties presi un literatūru. 600 pūrvietas Pilsmuižas zemes tika paredzētas pilsētas mazdārziņiem, taču togad aizsāktajai agrārajai reformai Limbažos bija arī nepatīkamas sekas. Limbažu luterāņu draudzes ienākumi bija atkarīgi no mācītājmuižas peļņas, taču tagad tie izrādījās zaudēti. Pateicoties apstākļu sakritībai aizbēgušā vācieša Blūmenbaha vietā Limbažos no Tērbatas bija ieradies talantīgais Ludvigs Bērziņš, kurš visgrūtākajos laikos darbojās kā baznīcas vikārs. Bērziņu beidzot iecēla par Limbažu mācītāju 29.augustā, taču niecīgais draudzes budžets bija viens no apsvērumiem, kas lika viņam jau 1922.gadā pārcelties uz Rīgu. Iemesls, kādēļ Limbaži turējās pie dzīvības arī šajos posta laikos, tālu prom no galvenajiem ceļiem, lielā mērā slēpās jaunās paaudzes kārē pēc izglītības un pilsētas labklājību cita starpā nodrošināja vairāki simti no novada sabraukušie skolu censoņi un tos apmeklējošie vecāki un radi. Taču arī tam bija sava ēnas puse. Augustā novadā izcēlās tik nopietna asinsguļas jeb dizentērijas epidēmija, ka Rīgas avīzes sāka runāt par vismaz 100 upuriem, kas izrādījās nepatiesība. Jaunā paaudze masveidā slimoja ar šarlaku un pašās gada beigās Valmierā sāka runāt par baku epidēmiju un pat karagūstekņu ievazātas malārijas incidentiem. Mūsdienu atšķirība no simts gadu pagātnes bija tur, ka 1920.gada decembrī Latviju plosīja vienlaikus desmit smagas slimības ar mūsdienām līdzīgu kopējo saslimušo skaita statistiku. Latvieši, kā zinat, izdzīvoja!
Tuvojoties jaunajam 1921.gadam
vidzemnieki vēlējās mazliet papriecāties. Latvijā pirmo reizi bija ienācis par
dīvainu turēts paradums svinēt Ziemassvētkus un rīkot eglītes jau krietni
iepriekš pirms noteiktā datuma. Atjaunotie tirdzniecības ceļi sāka pievest sen
neredzētus importa labumus un Jaunais gads pienāca stipri grādīgs, izmantojot
visu, ar ko varēja apreibināties. Latvijā zināmi ''taizeļa'' un ''rojāla''
laiki, bet pirms 100 gadiem populārākajai stiprajai dzirai bija dots vārds
''Lāčplēsis'' un Valmieras apriņķa ierēdņiem gada beigās bija izsūtīti
bezmaksas ''preces paraugi''. Iebildumu nebija. Tas bija pēdējais gads, kad
ziemas vakaros ap Limbažiem gaudoja vilki un skraidīja milzums citas meža
radības, kas bija savairojusies līdz ar ilgo mednieku ieroču aizliegumu. Jau
Umurgas apkārtnē pietika iziet tuvāk mežam, lai novērotu īstu dabas zoodārzu.
Praktiski ļaudis lauku mājās pat svētkos domāja par mērnieku laikiem. Nesen
izsludinātā agrārā reforma pagaidām bija plānošanas stadijā, taču bezzemnieku
kāre pēc sava stūrīša jau lika šaubīties, vai zemes pietiks. Lēdurgā gada
beigās jau paguva izcelties skandāls par reformai nepakļautas zemes
pārsteidzīgu dalīšanu. Pilsētās svētku galda rīkošanu nereti jauca tādi
pārsteigumi kā kroņa devas miltiem piejauktas smiltis vai sviestam piemalti
kartupeļi. Pēdējais 1920.gada pārsteigums Vidzemei bija līdz ar Jauno gadu
notikusī avārija Valmierā, kas sapostīja nolietoto elektrības ražošanas iekārtu
un atstāja lustīgo pilsētu pie eglīšu sveču gaismas. Miers bija pienācis,
revolūcijas beigušās, bet nākotne netika pat pareģota, jo likās pārāk savāda,
lai to aptvertu cilvēka prāts.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists