Limbaži mierīgā apvērsuma laikos. Pilsēta, novads un Vidzeme pirms 140 gadiem
Foto. 15.05.2004 Limbažos Baumaņu Kārļa dziesmu dienā iesvētīja restaurēto pirmo Limbažu dziedātāju karogu, kas darināts 1880.gadā. Limbažu muzeja krājuma materiāls
''Ne kas ievērojams šai gadā nenotika'' - tā par 1880.gadu savā pagasta un Vidzemes hronikā ierakstīja Jaunvāles skolotājs Jānis Austriņš. Pēdējos divdesmit gadus pār Vidzemi bija vēlies tik visaptverošs pārmaiņu vilnis, ka pirmais gads bez kāda kara, epidēmijas, svarīga likuma vai jaunas biedrības dibināšanas cienījamajam tautas audzinātājam šķita vienmuļš. Pat laika apstākļi togad bija mēreni, bez lielākām vētrām un ražas zaudējumiem. Labība bija augusi ne labi, ne slikti, tikai liniem 1880.gads izrādījās nedaudz par sausu un tie padevās vāji. Bažas kā muižās tā zemnieku sētās drīzāk izraisīja lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu krišanās pēc lielā peļņas drudža pēdējā Krievu - Turku kara laikā. Taču 1873.gada pasaules ekonomikas krīzes sekas bija pārvarētas un, lai gan vēl neviens to nezināja, Baltijas iedzīvotājiem stāvēja priekšā viena no mierīgākajām un turīgākajām desmitgadēm vēsturē, kas izaudzināja vēl neredzētu industriālā laikmeta latviešu paaudzi.
1881.gada sākumā Krievijas impērija rīkoja tautas skaitīšanu saviem pavalstniekiem. Limbažos saskaitīja 1812 iedzīvotājus - no tiem 1002 latviešus, 423 vāciešus un 272 ebrejus. Daudzu aptaujāto etniskā izcelsme palika neskaidra, jo toreiz tautību noteica pēc valodas, ko cilvēks lietoja ikdienā, un ticības, pie kuras viņš pieturējās. Tomēr nav šaubu, ka Limbaži turpināja būt vācu pilsēta, visa saimnieciskā un politiskā vara bija vāciešu rokās un viņu skaits un ietekme sāka mazināties tikai pēc tā saucamās rusifikācijas desmit gadus vēlāk, kad daudzi izlēma pārcelties vai emigrēt. Tai pašā laikā vietējie Limbažu vācieši bija no saviem Rīgas tautiešiem atkarīgi ļaudis. Rīgas rātes virskundzības dūre joprojām bija pacelta pār Limbažu pilsētu, izmantojot zemes un ēku īpašuma tiesību pilnvaras. Limbažnieki paši nedrīkstēja lemt ne par togad iecerēto pilsētas kapsētu paplašināšanu, ne baznīcas izdaiļošanu par godu gaidāmajiem divsimtgades svētkiem. Rīgas rāte cita starpā bija arī luterāņu baznīcas tā saucamais patrons un varēja lemt par mācītāju iecelšanu un nomaiņu. Simtiem rubļu grūti pelnītas zemnieku naudas ar Pilsmuižas Lejaskroga starpniecību nonāca Rīgas pilsētas kasē un bija vēl daudz citu sīkāku saimniecisku lietu ar kurām mazturīgie Limbaži balstīja lielās Rīgas izaugsmi.
Vidzeme, kaut arī jau nedaudz ierobežotā mērā, joprojām bija pusneatkarīga muižnieku republika ar savām īpatnējām tiesām un varas orgāniem, kas pakļāvās Krievijai tikai militāros un ārlietu jautājumos. Par labu Vidzemes muižniecībai var teikt vienīgi to, ka, atšķirībā no Kurzemes dižciltīgajiem izēdājiem, viņi prata izspiest naudu tā, lai latviešu un igauņu zemniekiem sāpētu krietni mazāk. 1880.gadā, pēc ''mērnieku laikiem'' un muižu zemnieku zemes pārdošanas, muižu un latviešu saimniecību lauku kopplatība Vidzemē bija apmēram vienāda. Atšķirībā no muižniecības, kam bija pieejami resursi un kredīti, latviešiem bija vajadzīgs laiks, lai ar šodien grūti iedomājamas smaguma pakāpes darbu padarītu savus laukus un kūtis tikpat ražīgas, kā muižā. Pa to laiku muižas iepirka tvaika traktorus jeb lokomobīles un visdažādākās lauksaimniecības mašīnas, ierīkoja moderniecības jeb pienotavas, kultivēja āboliņa laukus un paaugstināja ražas tiktāl, ka varēja būvēt vēl neredzēta krāšņuma pilis un aizpildīt tās ar luksusa lietām. 1880.gadā tepat pie Limbažiem tuvojās noslēgumam Igates muižas būvniecība un iekārtošana. Katram, kas vēlas saprast bezdibeni starp tā laika latvieti un viņa neseno kungu, ieteicams salīdzināt šo lepno ēku ar kādu no zemnieku dūmistabas guļbūvēm. Lepnas saimnieka mājas ar plašiem stikla logiem, podiņu krāsnīm un īstām mēbelēm latviešiem joprojām bija pārsteidzošs jaunums, pie kura pierada tikai tuvāk gadsimta beigām.
Mērnieku laikos, 1864. - 1865.gadā Vidzemes saimnieki bija izdevuši miljonu rubļu par māju iepirkšanu un pusi miljona par savu bērnu izpirkšanu no toreiz vēl 15 gadus ilgā karadienesta. Pēkšņi, mazāk kā pārdesmit gadu laikā, bija radusies plaisa starp saimnieku kārtu un visiem tiem, kas nespēja gūt labumu no 1849.gadā uzsāktās Vidzemes agrārās reformas. Ap 1880.gadu tā laika Valmieras apriņķī jau vairāk kā puse saimnieku bija pārstājuši pusdienot kopā ar saviem kalpiem. Ciktāl bija iespējams, vecās saimes mājas steidzīgi pārbūvēja saimnieku un kalpu galos, nākotnē paredzot jau pilnībā nošķirtu dzīvošanu. Latviešu cilvēkam, kā šķiet, vienmēr bijusi liela gribēšana izrādīties pasaulei ar savu braucāmrīku, šai gadījumā ratiem. Pirmie lielākie tēriņi, tiklīdz pēc māju iepirkšanas parādījās brīva nauda, bija saistīti ar ratu riteņu apkalšanu, dzelzs asu pasūtīšanu un, noslēgumā, tā saucamo ''kurvja vāģu'' jeb krievu bričkas iegādi par ne mazāk kā 100 rubļiem. Vēl 1860.gadā par labiem uzskatītie parastie nekaltie rati tagad derēja tikai mēslu vešanai. Pašausta vadmala vairs pienācās tikai nabadzīgākajiem. Turīgi ļaudis pirka pilsētās ārzemju audeklus, sauca skroderi un lika pašūt cienīgas drānas, kā muižas ierēdņiem vai tā saucamās ''vispārīgās modes'' - kā tuvākajā pilsētā, doma atdarināt pašu kungu prātā vēl nenāca. 1870.gados skroderi steidzīgi iegādājās tikai nesen izgudrotās šujmašīnas, laikā, kad Blaumanis uzrakstīja ''Skroderdienas'', tā bija jau gandrīz trīsdesmit gadus sena tradīcija. Līdz sekošanai jaunākajai modei bija jāgaida vēl gadus 10 - 15 un arī tad lauku sievietēm tā bija pārāk nepraktiska, pat, ja rocība atļāva. Ārpus pilsētām vēl ļoti ilgi grezns apģērbs bija galvenokārt latviešu vīriešu privilēģija, demonstrējot patieso vai vēlamo vietu sabiedrībā. Arī turīgāki kalpu ļaudis sāka šūt sev labākas drānas un, pats galvenais, aizstāja pastalas ar ''krieviskiem'' zābakiem, bet viņu sievas sāka valkāt par zemākās kārtas modes apaviem kļuvušās galošas.
Vairāk brīvas naudas zemnieku rokās tomēr nenozīmēja lielāku alkohola patēriņu. 1861.gadā Vidzemes muižnieki zaudēja senās tiesības brīvi ražot degvīnu, ko tagad aplika ar akcīzi, un 1864.gadā akcīzi vēl palielināja līdz 5 rubļiem par spaini (12,7 litriem). Līdz ar to muižas degvīns, ko agrāk brīvi izdalīja strādniekiem kā algas piemaksu, tagad bija kļuvis pārāk dārgs un par iecienītāko dzērienu kļuva krogā tirgotais alus, tā saucamais bairītis, par 8 - 9 kapeikām pudelē. Krogu kaislības tas nemazināja un populāra labi ''iesilušu'' kompāniju izklaide bija laušanās svētku dienā jau pārpildītā dzertuvē, ko tautā, pēc Turku kara slavenā cietokšņa aizstāvēšanas, iedēvēja par Šipku. Aizvien populārāka kļuva grāmatu lasīšana. 1879.gadā iznāca brāļu Kaudzīšu ''Mērnieku laiki'', bez kuriem latviešu kultūru šodien iedomāties nevar, taču toreiz lasītāju atsaucība bija vēsāka. Pats romāna saturs rāda, cik strauji bija mainījusies Vidzeme - sižetā sajaucas klaušu, māju iepirkšanas un pirmo pagasta valžu laika īpatnības, kas reālajā dzīvē nekad nenotika vienkopus. Tauta pieprasīja nedaudz atšķirīgu lasāmvielu un pirmo reizi saņēma latviski tulkotu Eiropas ''masu kultūru''. Vislabāk pirka daudzos turpinājumos Heinriha Alunāna Jelgavas izdevniecībā 1878 - 1880.gadā iznākušo šodien jau aizmirsta rakstnieka piedzīvojumu romānu ''Bālā grāfiene'' - pirmo ''bestselleru'' latviešu valodā. Katrā vidēji turīgā Vidzemes pagastā ne mazāk kā 10 latvieši pasūtīja avīzes - parasti vieglāk saprotamās ''Latviešu Avīzes'' un ''Mājas Viesi''. Skalu uguni lietot vairs nevajadzēja, jo kā apgaismes līdzekli jau gadus piecpadsmit tirgoja petroleju.
1880.gadā Limbažos jau bija redzamas pirmās pārmaiņu sekas. Gadu iepriekš bija sākusies filca fabrikas korpusu celtniecība. Nojaukta kroga vietā Tirgus laukumā bija redzams tikko būvētais Pilsētas nams, kam vēl bija jāgaida pāris gadu līdz pulksteņa uzstādīšanai. Koka ēkas sāka aizstāt mūra celtnes. No 1879.gada Limbažus pārvaldīja jaunā pilsētas dome, kuru ievēlēja uz četriem gadiem atbilstoši 1877.gadā Baltijas muižniekiem ar lielām pūlēm uzspiestajam Krievijas pilsētu nolikumam. Ne mazāk kā trīsdesmit domnieki iecēla vismaz divu locekļu valdi un domes priekšsēdētājs bija pilsētas galva. Vēlēšanu tiesības piederēja visiem 25 gadu vecumu sasniegušajiem limbažniekiem, kas maksāja nekustāmā īpašuma vai profesijas nodokli un nebija nodokļu parādnieki. Pilsētnieki bija dalīti trīs kūrijās atbilstoši nodokļu apmēram un katra no tām ievēlēja trešdaļu domnieku. Šāda sistēma var likties sarežģīta un nedemokrātiska, taču 1892.gadā to aizstāja jauna kārtība ar vēl ierobežotāku vēlētāju skaitu. Limbažos joprojām nebija zemākās jeb vēlākās miertiesas. Pilsētas galva drīkstēja sodīt limbažniekus par sīkiem pārkāpumiem, kā uzskatīja par vajadzīgu. Leģendā par Pilsētas nama pulksteņa uzstādīšanas apstākļiem 1882. gadā vislabāk redzama šādas kārtības nepatīkamā puse.
1880.gadā Limbažu latviešu kopiena jau bija pietiekami apzinīga, lai sāktu plānot savas biedrības izveidi. Pagaidām divi galvenie notikumi bija dziedāšanas biedrības piedalīšanās jūnijā rīkotajos Otrajos dziesmu svētkos, kur Limbažu koris piedalījās kā vietējās biedrības Liederkranz latviešu sekcija un biedrības karoga izgatavošana. Tas varētu likties mazsvarīgi, taču Limbažu kora karogs tobrīd bija viens no skaistākajiem tādas organizācijas karogiem Baltijā un maijā, kad Rīgas meistari bija pabeiguši tā izgatavošanu, karogu uz vairākām dienām izstādīja publiskai apskatei galvaspilsētā. Gada otro pusi aizēnoja kāds nepatīkamāks jautājums. Limbažu Pilsmuiža par 200 rubļiem bija izsniegusi medību tiesības savās zemēs kādam vācu lielkungam, ko avīzes kautrīgi dēvēja par ''grāfu M.''. Atbilstoši muižas zemes pārdošanas līgumiem, zemniekiem nebija tiesību medīt vai traucēt muižas medību norisi. Septītajā oktobrī 12 jātnieki nedaudz izpostīja kādu labības lauku pilsētas tuvumā un grāfs atrisināja šo lietu, pametot rubli zemes saimniekam. Ziņa nonāca līdz avīzei ''Baltijas Vēstnesis'', kas sacēla traci par notikušu nelikumību. Atbildot, Limbažu draudzes tiesnesis Baldings ļoti mūsdienīgā stilā paziņoja, ka jātnieki bijuši tikai četri, uz lauka postījumi faktiski nav redzami un, pats galvenais, cietušais pretenzijas grāfam neizvirza. Šādu mazu dzīves sīkumu tā laika Vidzemē bija pietiekami daudz, lai Piektajā gadā kļūtu par svarīgu iemeslu muižu ēku biežajai degšanai.
Foto. Igates muižas kungu māja skatā no pagalma puses 20.gs. sāk. Limbažu muzeja krājuma materiāls
Citās lietās sabiedriskā dzīve Limbažos bija ne mazāk aktīva. Pareizticīgo kopiena priecājās par neseno Rīgas bīskapa Filareta vizīti, Limbažu vācieši vāca pabalstus neražas trūkumā nonākušajiem Volgas kolonistiem, bet trīs pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju pārstāvji devās uz Valmieru, kur sakarā ar biedrību trīspadsmito gadadienu pulcējās arī viesi no Rīgas, Cēsīm un Valkas, lai piedalītos īpaši grezni sarīkotā banketā. Par 1880.gada galveno notikumu Limbažos tomēr jāuzskata 16.novembrī rīkotos luterāņu baznīcas divsimtgades svētkus. Parasti vāji apgaismotā pilsēta šoreiz bija spoži iluminēta no māju logiem un ar spožām gaismām pāris kilometrus attālajā mežniecībā. Visur izkāra karogus un ieradās viens no Rīgas rātskungiem kopā ar mācītāju no Pētera baznīcas, kurš vadīja dievkalpojumus. Par godu svētkiem baznīca bija svaigi krāsota un tajā izvietoja jaunas mēbeles. Dievkalpojumi notika vispirms vāciešiem, pēc tam latviešiem skanot kā pilsētas dziedāšanas biedrības, tā apkārtējo pagastu dziedātāju koriem.
Pirmais Limbažu dziedātāju karogs, darināts 1880.gadā. Limbažu muzeja krājuma materiāls
Noslēgsim šo stāstu ar mazu
anekdoti. Ap to pašu 1880.gadu, veicot zemes grāmatas pierakstus, kāds
rakstvedis sajauca uzreiz sešu pilsētas zemes gabalu numurus un faktiski
padarīja tos par kāda vietējā vācieša īpašumu. Strīds, ar sekojošu tiesāšanos
ilga līdz 1936.gadam un noslēdzās tikai tāpēc, ka Ulmaņlaiku augstākā tiesa
izlēma to pēc nacionālās taisnības.
Limbažu muzeja speciālists, Juris Pavlovičs